PC Press and Essays
Profile of Jillian Ciemitis
news

home
Latvian Article
Māris Brancis |2008.gada 20.augusta, Austrālijas Latvietis



Tas nu ir noticis – par spīti daudzu skepsei gan Latvijā, gan ārzemēs varam uzskatīt, ka Valmierā 8. augustā ar izstādi  Tēvu zemei – Latvijai  ielika pamatakmeni neparastam muzejam vai centram, kur tiks glabāta trimdas māksla.
Četrus gadus Leldes Kalmītes neatlaidīgā vadībā ir iets uz šo notikumu. Viņas mudināta, radusies Pasaules latviešu mākslas savienība, kurā, cik man zināms, nav iestājusies Latvijas Mākslinieku savienība. Ideja laika gaitā ir  pārveidojusies, mainījusi akcentus, bagātinājusies, pilnveidojusies. Citādāk nevar būt – laiks ienes savas korekcijas, lai gan pamatbūtība palikusi – izveidot Latvijā centru, kurā koncentrētos latviešu diasporas glezniecība, tēlniecība, grafika, lietišķā māksla un fotogrāfija. Brīžiem likās,ka Lelde Kalmīte kā dons Kihots cīnās ar vējdzirnavām. Iecere tomēr ir īstenojusies, par to liels gods  un cieņas apliecinājumi pienākas kā viņai, tā Valmieras pilsētai, kas uztvēra un atbalstīja Leldes Kalmītes iniciatīvu un dažu gadu laikā apņēmusies šo centru radīt.
Izstādē piedalās 94 autori, bet tā ir tkai neliela daļiņa no mūsu mākslinieku kopskaita svešumā. Šis lielais cipars apliecina arī to, cik ļoti mūsu tauta alkst pēc radīšanas, vienalga, kur latvieši dzīvotu, vienalga, kad viņi ir nākuši pasaulē, vienalga, vai viņi ir tīrasiņu latvieši vai ar citu tautu piejaukumiem. Varbūt esam radītāja tauta? Varbūt esam gēnos stiprāki, nekā mēs to uzskatām?
Ieejot Valmieras muzeja skaistajās telpās un ieraugot ekspozīciju, rodas liels lepnums, ka esam tik bagāti, ka esam tik daudzveidīgi, krāsaini, garīgi apdavināti. Tāds rudens pilnbriedu iespaids.
Domāju, ka ne viens vien skatītājs Latvijā (izstāde pēc tam ceļos pa visu valsti) pirmo reizi iepazīsies ar daudziem mūsu māksliniekiem no ASV (60 autori), Kanādas (15), Austrālijas (15) un tepat no Eiropas (4), bet ar citiem būs patīkama atkalredzēšanās.
Valmieras izstāde ir unikāla – pirmo reizi Latvijā skatāma tik liela un daudzveidīga trimdas mākslinieku kopā satikšanās. Līdz šim tāda iespēja Baltijas jūras krastos bija 20. gs. 80 gadu pašā nogalē, kad pirmo reizi L. Sīpoliņš uz dzimteni bija atvedis savu trimdas mākslas darbu kolekciju. Vēlāk, pārējās mākslas izstādes Rīgā, visi latviešu mākslinieki bija sapludināti vienā lielā kopkorī, lai nedalītu mūsējos un jūsējos, bet uzstātos kā vienota tauta. Tas bija šo kopizstāžu pamatuzdevums. Bija arī vairākas tagadējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekciju izstādes, rādot trimdinieku veikumu, kuru tas glabā. Par personālizstādēm es nerunāju – tās atklāj viena autora daiļradi, bet ne diasporas mākslas procesu kopumā.
Valmieras ekspozīcijā pārstāvētas visas pasaules (divdesmitgadniekus gan nevienu nemanīju), tādēļ parādās stilistiskā  daudzveidība, plaša domas amplitūda uzskatos par mākslu.
Izstādē pietiekoši daudz parādās tradicionālais reālisms (Arnolds Sildegs, Ēriks Dzenis) un tā modifikācijas. Igora Dimita skolotājs acīmredzot ir Sezanns, Jānis H. Sanders un Uldis Āboliņš liek uzsvaru uz krāsu, Aivaram Zandbergam tuvs fotoreālisms. Patīkamu pārsteigumu sagādā Dagnijas Zariņas-Grestes Ainava no balkona un Pētera Daumanta Šņores asprātīgi risinātā Rīgas ainava ar ļoti jūtīgu krāstoņu izmantojumu. Modernajam reālismam seko Ilga Leimane. Ar maigām, tonāli saskanīgām krāsām un lielisko zīmējumu piesaista Pētera Ciemīša pašportrets, varbūt viens no pašiem labākajiem darbiem izstādē.
Pievelk Māra Platā perfektā, līdz vissīkākajai detaļai izstrādātā ainava. Apbrīnas vērts ir Arvīda Soduma tušas zīmējums.
No figurālajiem darbiem jāpiemin Gundegas Cennes un Dzidras Mičeles (Mitchell) dramatisko tēmu risinājumi.
Voldemāra Avena Klēts durvis, arī labāko skaitā, - kur to pieskaitīt – pie reālisma vai abstrakcionisma?
No abstraktajiem darbiem izcils sasniegums ir Dagmārai Igals, Haraldam Norītim, Ausmai Matcatei un Leldei Kalmītei. Dienas pezīmes turpina uzgleznot Lidija Dombrovska Larsena. Maigoņa Marka Barena darbu gandrīz vai sajaucu ar Marku Rotko.
Saprotamu iemeslu dēļ tēlniecība ir maz pārstāvēta. Ar formu perfekciju, rūpīgu apdari izceļas Gints Grinbergs. Kā vienmēr oriģināla man šķita Anna Annus Hagena.
Vēl mazāk piedalās lietišķās mākslas pārstāvji, no kuriem pirmajā vietā izvirzās Zane Treimane ar koka konstrukciju Mēness un krasts.
Fotogrāfijā esmu lajs, bet aci iepriecēja Ivonnas Vāras (Vaar) un Sibilas Savadžas (Savage) uzņēmumi.
Vienīgais instalāciju autors izstādē ir Norvels Hermanovskis. Parasti šajā vizuālās māksls nozarē mākslinieki izmanto savāktus priekšmetus un viņu izcilība slēpjas izdomā, asprātībā un tamlīdzīgi. Norvels Hermanovskis visu ir darinājis savām rokām, pat apgleznojis kupola iekšpusi, rūpīgi pārdomājis efektus.
Lielāko tiesu katru autoru pārstāv tikai viens darbs. Ieguvēji ir Edgars Jēriņš un Jānis Mintiks, kuri sagatavojuši lielisku pārskatu par savu daiļradi fotoalbumā, radot vērā liekamu priekšstatu par Latvijā faktiski nezināmiem māksliniekiem.
Dažkārt mākslinieka stāstījums par sevi, savu daiļradi vai konkrēto darbu ir plašāks, nekā ieraugāms, nolasāms izstādē. Bet tas jau ir postmodernajam laikam raksturīgi, kad vārdi aizstāj meistarību.
Jāuzsver arī tas, ka viens darbs tikai dod minimālu ieskatu autora izteiksmes līdzekļos, tēlu pasaulē, mākslas koncepcijā.
Neraugoties uz nule izklāstīto, Valmieras izstāde izraisa dažādas pārdomas un iebildes. Viena no tām – ne jau visi latvieši no savām mītnes zemēm ir ziedojuši kādu darbu topošajam muzejam. Tā neredzēju, piemēram, Laimoņa Mieriņa gleznas no Anglijas, Guāra Jurjāna darbus no Austrālijas, izcilos Ilgvara Šteina groteskos zīmējumus. Kāpēc no Austrālijas un Kanadas piedalās tikai pa 15 autoriem no katras, kaut gan šajās zemēs mākslinieku ir nesalīdzināmi vairāk?
Nākošā – liela daļa autoru atsūtījuši pēdējo gadu gleznas, akvareļus, zīmējumus un citos mākslas veidos darinātos darbus, taču ir mākslinieki, kuru daiļradi pārstāv 20-30 gadu veci darbi, viens pat no Vācijas bēgļu laika. Tas ir kā īsteno sākumideju – paglābt no bojā ejas latviešu gleznas svešajā malā, to autoriem vai īpašniekiem aizejot viņsaulē. Spriežot pēc redzētā, šī doma ir palikusi, taču akcents likts uz dzīvo autoru vākumu ( ir gan izņēmumi, starp tiem, Arnolds Sildegs, Ģirts Puriņš, Laimons Eglītis u.c.).
Vēl un vēreiz pārdomājot redzēto un Trimdas mākslas centra idejas īstenojumu līdz šim brīdim, nonācu pie ne visai patīkamiem secinākumiem, - lai man piedod mūsu tautieši, ka kļūšu kritisks ( bet kam lieki glaimot?!). Nemaz nav tik maz gadījumu, kad mākslinieks ziedojis darbu, no kura nav bijis žēl šķirties. Ļoti iespējams, ka tas radies tādēļ, ka arī paši autori bijuši visai pasīvi L. Kalmītes un iniciatīvas grupas idejas atbalstīšanā. Sak, jāpiedalās vien būs, lai citi nerāda ar pirkstiem, nepārmet nacionālās pašapziņas trūkumu, tad nu formāli tiek kāds darbs ziedots. Sastopamies arī ar labākas vai sliktākas kvalitātes skicēm un uzmetumiem.
Faktiski tādā veidā centra ideja degradējas. Muzejs nevar būt arhīvs, kas savāc visa veida un kvalitātes materiālus par autoru. Saprotams, ne katrs cilvēks spēj strādāt vienā kvalitatīvi augstā līmenī, būt pret sevi prasīgs, līdz ko izej tautās, kā tas redzams Haralda Norīša, Gunas Mundheimas, Voldemāra Avena, Gerdas Rozes, Pētera Ciemīša, Pētera Daumanta Šņores un dažu citu gadījumā. Ikvienam var būt pacēlumi un kritumi radošajā procesā, un tomēr – ko varam spriest par cilvēku, kurš ziedojis ziedošanas pēc?
Acīmredzot ir jābūt pilnīgi skaidrai šī centra pamatnostādnei, ko tā vāks un glabās: vai ikvienu ārzemju latvieša mākslinieka (arī amatieru un diletantu) daiļrades liecību, vai tā būs izlase? Protams, to izšķirs kā centra darbinieku profesionalitāte mākslas darbu novērtēšanā un centra finansiālās iespējas, tā arī ziedotāju godaprāts, prasīgums, pašapziņa, Šobrīd, par to esmu pārliecināts, centrs nevarēs iegādāties  darbus (valstī mākslas darbu iegādei atvēlē gaužam maz līdzekļus, to apliecinās visi Latvijas muzeji). Tas kādu laiku dzīvos no ziedojumiem. Bet vai katrs ziedojums ir pieņemams? Kāda būs šī centra kvalitātes mēraukla, cik augstu būs uzlikta latiņa, pēc kuras sniegsies?
Centrs tikpat kā jau sācis darbu. Tas sola sagatavot elektronisko mākslas darbu katalogu (izstādes katalogs ir labs, tik pietrūka ziņas par autoriem). Tomēr centram nākotnē būs jārisina daudz problēmu, lai patiesi izveidotos par vērā liekamu vietu, kur koncentrējas labākais, kas ārpus Latvijas radīts mākslā.

Reproduced with permission

back